Ar Viņu es iepazinos Ulubelē. Toreiz, īsi pirms Ziemassvētkiem, patversmē nonāca suņu ģimene, un mums sākās jauka sadarbība ar ZvaigzneABC. Katram adoptētājam svētkos tika dāvāta Viljama B. Kamerona grāmata „Ziemassvētku suņi”. Es izlasīju. Secināju, ka tāds jauks svētku noskaņu radošs stāstiņš, kādus daudzi, īpaši okeāna otrā krastā, vēlas lasīt Ziemassvētku laikā. Grāmata vienam vakaram – sirsnīgam noskaņojumam.
Pēc svētkiem grāmatnīcā ieraudzīju šo pašu uzvārdu – Kamerons – grāmatai „Suņa dzīves jēga”. Lasītais man uzplēsa visu, ko, strādājot patversmē, biju centusies noglabāt. Vai to tiešām raksta cilvēks? Es taču nejūku prātā, jo Kamerons tiešām ir cilvēks. Tā bija grāmata, kas man atkal parāva vaļā „raudamo”, ar visu, kas bija sakrājies. Bet tā bija grāmata, kas manī slāpēja iekšā sēdošo naidu pret divkājainajiem mērgļiem. Zinu, ka neko nekad nevajag salīdzināt, jo pasaules uztvere celta uz salīdzinājumiem – drīz sagrūst, bet Mārlijs man kļuva par tādu mūsdienu Balto kaķīti ( Skalbe noteikti piedos ).
Man gan ir pārmests, ka, reklamējot Kameronu, es reklamēju izklaides nevis nopietno literatūru. To man ir pārmetuši kolēģi – latviešu valodas skolotāji. Tad jau esmu šausmīgi nepareiza un vajag mani atlaist, bet es turpināšu reklamēt , jo pasaulē tik iemīļotā stāstnieka grāmatas ir tāds pretstats visam tehnoloģiskajam un vardarbīgi slimajam.
Tikko ir iznācis „Beilija stāsts” – suņa dzīves jēga pasniegta jaunākajiem lasītājiem. Beilija dzīve sākas patversmē, sākas ar drošiem soļiem pašam doties pasaulē , pašam satikt savējo, lai kopā izdzīvotu sunim atvēlēto mūžiņu, lai mācītu, ko tad suns vēlas no cilvēka, lai būtu laimīgs. Es klusi sarāvos, jo pat sapņot neuzdrošinājos, ka man piedāvās vienai no pirmajām izlasīt tulkojumu un uzrakstīt pāris vārdus nu jau no sirds mīļota rakstnieka darbam.
Aktrisei Lilitai Ozoliņai reiz partijas sēdē pārmests, ka viņa teikusi, ka Dailes teātris ir pats labākais pasaulē. Tā nu gluži nevarot. Es saku, ka mana ZvaigzneABC ir pati labākā pasaulē, jo izdod grāmatas, par kurām no sirds varu runāt savās Atbildības stundās. Tagad klusi, nē – skaļi ceru, ka Viljams Brūss Kamerons kādreiz atbrauks pie mums, gluži kā Grega dienasgrāmatu autors, un man, ceru, ka vēl daudziem, būs iespēja uz mirkli pastāvēt blakus, iegūt autogrāfu.
Es pat skolas laikā neesmu par kādu tik kaismīgi fanojusi, bet Kamerona darbi ir tā vērti. Sameklējiet un izlasiet!
Zanda – Atbildības stundu vadītāja
Lurda Biedrība 